Mīlestības svētās dāvanas

Svētās dāvanas. Mums visiem vajadzīga palīdzība un atbalsts. Bet tāda palīdzība, kuru mēs saņemam Reiki Gaismas Skolā, nav salīdzināma ne ar ko. Tās ir brīnumainas dāvanas, kuras spēj saņemt ikviens, kas šeit atnāk.

Ne pirmo reizi atzīmēju, ko spējīga izdarīt brīnumainā Reiki enerģija. Cik daudz mīlestības, Gaismas, Tīrības, kādas iekšējās pārmaiņas, kāda transformācija. Tas, kas notiek ar mani kopš tā laika, kad es atnācu uz Reiki Gaismas Skolu grūti aprakstīt ar vārdiem, es, godīgi sakot, vēl pati līdz galam neesmu sapratusi visas izmaiņas, bet zemapziņā jūtu darbu, kas notiek iekšienē. Tas atspoguļojas gan attiecībās ar cilvēkiem un vispār uz dzīvi kopumā. Protams, apzināšanās, ka Reiki ir nevis vienkārši palīdzība sev un cilvēkiem, bet domāšanas veids, dzīves veids, kas ir daudz spēcīgāk un dziļāk, nāk pakāpeniski un atklājas visās tās pilnības šķautnēs.

Gribas padalīties ar savām sajūtām “Reiki aplis” laikā 29.11.2010., kad tie, kam vajadzēja palīdzību un atbalstu saņēma šo lielisko iespēju, pateicoties mūsu brīnišķīgiem skolotājiem Mihailam un Angelīnai un citiem brīnišķīgiem cilvēkiem, piepildītiem ar mīlestību un vēlmi dot citiem šo atbalstu.

Mēs sēdējām centrā, cieši viens pie otra piespiedušies, it kā atbalstot un saplūstot kopā mīlestības un gaismas plūsmā. Iekšā viss ātri nomierinājās domas, jūtas, emocijas. Brīnišķīgas mūzikas skaņas pārcēla mani sniegbaltā ziedošā dārzā, kur valdīja Mīlestība un Harmonija. No ziedošiem kokiem viss apkārt bija sniegbalti koki, zeme un žilbinoša balta gaisma, ap šo dārzu, tāda silta un maiga plūda visapkārt. Neko, izņemot dārzu, šīs varenās gaismas spožumā nevarēja redzēt. Un es pat varēju sajust gaisā virmojošu viegli uztveramu ziedošo koku aromātu.

Es it kā peldēju dārzā, sveicinot katru koku ar siltiem apskāvieniem. Skrienoša strauta troksnis cauri dārzam, putnu čivināšana, viss bija tik harmoniski. Tik labi un svētīgi dvēselē, tāds prieks no šīs telpas. Es pasaucu savus radiniekus un tuvos cilvēkus uz šo brīnišķīgo vietu. Bet kas interesanti, es viņus un sevi neredzēju, bet skaidri zināju, ka viņi ir ar mani šajā brīnumainā vietā, pielietā ar gaismu un piepildītā ar mīlestību. Es peldēju starp kokiem, cenšoties katru no viņiem atpazīt, kādu no saviem radiem vai kādu, kas vēl dzīvs un kura vairs nav uz zemes, it kā vēloties pārliecināties, ka katrs no viņiem ir laimīgs. Es apskāvu kokus un burtiski saplūdu ar tiem ieskauta beznosacījuma mīlestībā un spīdošā baltā gaismā, priecājoties par to, ka varēšu padalīties ar viņiem šajā. Kādā brīdī es sajutu, ka mēs, sadevušies rokās ar maniem tuvajiem, izveidojām apli un līgani kustējāmies, planēdami pa sniegbalto dārzu starp brīnumaini ziedošiem kokiem skaistā dzīves dejā.

Es vēl aizvien neredzēju savu ķermeni un savu tuvinieku ķermeņus, mēs bijām it kā caurspīdīgi. Iekārtojušies pie strauta, es apbrīnoju mierīgi plūstošu, kristāl tīru ūdens plūsmu. Man sagribējās pieskarties šim vēsumam. Nolaižot roku strautā, es atskārtu, ka ūdens strautā, par brīnumu, bija maigs un silts un tajā vietā, kur bija mana roka es ieraudzīju spožu gaismu, tā spīdēja mana plauksta, bet pārējais ķermenis bija caurspīdīgs un viegli izgaismojās ūdenī rokas apveids. Es veicu šo manipulāciju vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka tā ir mana roka, jā, no manas plaukstas nāca spoža, apžilbinoša balta gaisma. Lūk tā, brīnums patiesībā tam, ka es neredzu, bet jūtu realitātē, es skaidri ieraudzīju burvju dārzā. No strauta nāca tāds svaigums un tīrība, viss apkārt elpoja ar vienu enerģiju un strauts un dārzs un gaiss, visa vide bija harmoniska, it visā bija vienotība, mīlestība un rāmums. Tādu laimi un tādas sajūtas es pat līdz šim neesmu izjutusi, bet tas bija tik pazīstams, tik tuvs un tiks dārgs. Pēkšņi es sāku augt, paceļoties virs dārza, bet es augu ne tikai augšup, man likās, ka es pēkšņi kļuvu par telpu, burtiski balta mirdzoša lode ar zaigojošiem zeltainiem saules stariem. Un šajā lodē bija viss, gan šis dārzs, gan strauts, gan ziedu aromāts, gan putnu čalas, gan balta gaisma. Un es sajutu piepildījumu, ko līdz pat šim laikam nejutu sevī. Es izšķīdu telpā un laikā, tas bija lieliski.

Es burtiski spēlējos ar telpu, kļūstot brīžiem liela, brīžiem maza. Kādā brīdī es nokļuvu strauta dibenā, un skatījos caur kristāla dzidro ūdens virsmu, es padomāju, vai man nebūs bailīgi tur, dziļumā vienai tumsā, bet visapkārt bija tik daudz gaismas, ka es visur jutos brīnišķīgi. Es atkal izaugu, apsēdos pie strauta un man sagribējās, lai mamma sēdētu man blakus šeit pie strauta, un mēs abas pasēdējām, klusējot ķerot katru laimes mirkli, uzņemot visu mīlestību un laižot caur sevi šo brīnišķīgo Gaismu. Kaut gan līdz šim es sajutu visu manu radinieku un tuvo cilvēku klātbūtni brīnišķīgajā dārzā, es uzlidoju virs dārza un aizlidoju pie mammas, tur, kur pagāja mana bērnība un jaunība, kur es biju mīlēta un manas mīļās māmiņas rūpju ieskauta. Un es ieraudzīju sevi un mammu, mamma sēdēja pie sevis uz dīvāna nogurusi un kaut kāda norobežojusies. Viņa negribēja nekur iet, vēl jo vairāk, nekur lidot. Es viņu ievīstīju pledā, apsēdos uz grīdas pie viņas kājām, paņēmu viņu aiz rokām un centos nodot viņai visu to mīlestību, kuru jutu tajā brīdī, mēs ne par ko nerunājām, vienkārši sēdējām un skatījāmies viena uz otru. Mēs bijām kaut kādā dūmakā, kas pakāpeniski izklīda, es apsēdos blakus mammai uz dīvāna, apskāvu viņu un pēkšņi mēs ar mammu kļuvām jaunākas, mamma kā 35 gados, bet es kā 20 gados. Es sadzirdēju Mihaila balsi, bija laiks atgriezties. Un, jau atverot acis, es ieraudzīju mūs ar mammu šajā dārzā pie strauta.

Nedaudz vēlāk es sapratu, ka viss notiekošais dārzā un pats dārzs, tas ir manas dvēseles stāvoklis dotajā brīdī, un vēl es sapratu, ka varu palīdzēt manai mammai atkal atgūt dzīves jēgu un atgriezties. Atgriezties, tāpēc, ka pēc tēva nāves daļa no viņas it kā nomira. Mamma bija tālu, tiešā vārda nozīmē, tik tālu, ka viņu nebija iespējams sasniegt. Es nezināju ko darīt un kā ar viņu sarunāties, attiecības ar viņu bija kaut kādas mākslīgas, man tik ļoti pietrūka viņas un viņas mīlestības. Ar laiku izveidojās aizvainojums. Bet tagad es skaidri zinu, ka esmu viņai vajadzīga un varu viņai palīdzēt sasildīt viņas sirdi, zinu, ko varu priekš viņas izdarīt un kā.

SIRSNĪGI PATEICOS PA NENOVĒRTĒJAMU ATBALSTU UN BRĪNIŠĶĪGU TRANSFORMĀCIJU!!!