Тепло людей моего Рода. Ноябрь 2012.

Опубликовано в Результаты практики «Исцеление Рода»

Inga Z. Pirms prakses man bija brīžiem bailes, brīžiem atkal stabilitāte, likās, ka man tas nav vajadzīgs, tad atkal sapratu, ka vajag gan. Tādas svārstības bija visu pirmās dienas pirmo daļu. Pirmās dienas vakarā bija mazliet vilšanās, ka neesmu tikusi uz izvietojumu, tad nomierinātos, jo saprotu, ka viss notiek tā kā tam jānotiek. Svētdien no rīta Skolotājs manu uzvārdu izvilka pirmo un sākās manas dzimtas izdziedināšanas prakse. Jau prakses 1. dienā skaidri zināju, ko izvēlēšos par savu mammu un savu tēti. Kad skatījos uz savu dzimtu jutu mieru un mīlestību, ļoti gribēju ātrāk iet pie mammas, jo redzēju, ka viņa nejutās labi. Sajūtas bija tādas, ka man jāiet, jā palīdz un jāatbalsta mani vecāki, vecvecāki un tā liekie senči. Kad ar muguru piekļāvos pie vecākiem. Jutu siltumu un mīlestību, kā arī to, ka man jābalsta mamma. Man jābūt stiprai un jātur senāki senči, ko arī darīju. Pēc izvietojuma bija apmulsums, īsti nezināju ko teiks, bet MILZĪGS PALDIES!!! Jutos atvieglota, bet samulsusi par to, ka manā dzimtā nebija bijusi mīlestība. Tagad tā IR! Milzīgs paldies visiem, it īpaši Skolotājam!

Armands. Kad pagriezos ar seju pret dzimtu, māca prātā ainiņas no filmas „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” . Mūzika fonā bija atbilstoša J. Iepriekš biju domājis, ka uzreiz sākšu raudāt, taču tā nemaz nebija – smaidīju un gāju pie savas dzimtas. Tad notika kādi enerģētiski procesi. Samīļojos ar mammu, ar viņas mammu. Tad ar tēti, viņa mammu un tēti. Visspēcīgākā reakcija bija satiekoties ar mammas tēti. Ilgi stāvējām apskāvušies un es raudāju. Beidzot atraud savu neizraudāto asaru iemeslu. Viņš palika Krievijā, kad kara laikā manas mammas ģimene atbēga uz Latviju. Viņš daudziem pietrūka. Satikšanās ar vectēvu un izraudāšanās bija svarīgākais priekš manis šajā praksē! Jutu no viņa ļoti spēcīgu atbalstu! Liels paldies!

Līga. Man bija ļoti grūti pirmo reizi pagriezties pret savu dzimtu. Ļoti gribas, bet tajā pašā laikā ļoti bail no tā, ko ieraudzīšu. Beidzot saņēmos, pagriezos un ar lielu atvieglojumu ieraudzīju, ka viss ir kārtībā, visi normāli cilvēki, man ir liela, stipra, gaiša dzimta. Kad nostājos dzimtas priekšā, sajutu stabilitāti un drošību aizmugurē, pēc tam sirdī parādījās siltums, kas kļuva arvien lielāks un lielāks. Kad otro reizi nostājos pretī dzimtai, es biju laimes pārpilnas, priecīga, platu smaidu caur asarām. Un es nevis gājis, bet turēju pie saviem vecākiem! Tas bija tāds atvieglojums, kad mamma un tētis man atkārtoja un atkārtoja, ka viņi mani mīl un iedrošina būt drošai un patstāvīgai. Es sajutu viņu kustību, mana sirds bija karsta jo karsti! Un kad es apkampu savu vectēvu, sajutu arī viņa mīlestību un stingru atbalstu, kaut gan dzīvē viņš bija samērā skarbs un savas pūtas īpaši neizrādīja.
Galvenais mans ieguvums no šis prakses ir tas, ka pazuda, izšķīda manas dusmas uz mammu par to, ka viņa tik agri nomira un ka man dzīvē viņa ļoti pietrūka.... Tagad es droši zinu, ka starp mums ir tikai mīlestība!
Es droši sajutu savas dzimtas stiprumu, savas saknes un ka man ir pamats, ar ko balstīties!
Un man ir laba apziņa, ka es arī saviem bērniem, mazbērniem un nākošajiem pēcnācējiem radu labu pamatu!
No visas sirds pateicos skolotājam Mihailam par šo brīnišķīgo iespēju satikties ar saviem senčiem, atjaunot un nostiprināt mīlestības plūsmu dzimtā!

Vineta P. Ar dziļu mīlestību un pateicību ik brīdi atgriežos ritrita nedēļā un pieglaužos pie jums – manas dzīves skolotāji. Priekš manis, tā vien šķiet, šī ir jauna piedzimšana. Tās ir sajūtas, ko nevar izstāstīt, taču padalīties ar ritrītā notikušo, kā arī pēc tā, gribētos. Es piedalījos vairākos dzimtas uzstādījumos, taču visspēcīgāk atmiņā palikusies Tarasa dzimta. Jau pašā sākuma izjutu, ka dzimtā Taras tiek ļoti gaidīts, - nu tad beidzot kāds ir atnācis kas to ir gatavs darīt, kas to var izdarīt, mēs te darīsim ko spēsim, palīdzēsim cik varēsim. Ļoti laba sajūta bija, kad uz muguras izjutu rokas un šī dziļā pārliecība, ka neesmu viena. Enerģija plūda labi, meklēju Tarasu, lai ar acīm to nodotu. Kad viņš atgriezās pie vecākiem, liels aukstuma vilnis no priekšējiem flangiem (stāvēju tēva zarā, aiz vectēva otrā, pirms manis Ksjuša). Sapratu, ka trūkst spēka, man sākās vibrācijas, velku rokas no aizmugures, meklēju atbalstu. Ksjuša priekšā tā kā pretojas, tad paliek man uz rokas. Man vienīgā doma, kur ir Taras, man Ksjuša jāiegrūž viņam rokās, un viss būs kārtībā. Kad beidzot tas izdodas jutos atbrīvota. Fantastiskais atslābums, iekritu sava sargeņģeļa rokās ar domu „ es savu darbu esmu izdarījusi”, manuprāt, pat pagriezu muguru pret visu notiekošo. Tā bija ļoti labi, pagriezos, vectēvs kaut ko runāja, tad kritiens mātes spārnā. Taras lēnām virzās no viena pie otra. Tad atkal vectēvs, viņam paliek slikti, pilnīgi nosvīdis, kaut ko runā. Pirmā doma, skriet pie Tarasa un vilkt pie vectēva, tad sapratu, ka nepaspēšu, pati eju pie vectēva, cenšos viņu atbalstīt. Tad palieku vienkārši agresīva, vai Taras te ir ieradies mīlināties vai darīt kaut ko lietas labā, paķeru viņu aiz rokas, atvilku pie vectēva, un pārējie pievienojās, mums visiem jābūt kopā. Šausmas, bet uzvedos es kā īsta lielmāte, vēl tagad nevaru saprast, kas biju viņa dzimta. Un tad stājāmies aplī, pārrunājās par notikušo. Sajūta mierīga, ierunājās Ksjuša, mani sāka vienkārši kratīt, jo tas ko viņa pateica mani satrieca, viņa melo! Tad sāka runāt cilvēciņš, kurš mātes spārna krita, man uznāca tāda vienaldzība, varētu no tā apļa aiziet, jutos nogurusi, te ierunājās man blakus mans sargeņģelis. Viņa pateica manas domas, ka ir vēlēšanās no apļa aiziet, tikai, jūtot, ka es tur pūru, viņa cenšas mani atbalstīt. Tad notika kaut kas ..., pēc vārdu pārmaiņas starp Ksjuša un manu sargeņģeli manī kaut kas sprāga, tā īsti neatceros, tikai kliedzu, kādi meli, stāstīju par aukstumu, kā vilku rokas no aizmugures, kā turēju Ksjušu, metos Tarasam ap kaklu un saucu, lai palīdz Ksjušai. Un tās jau bija laimīgas beigas.
To visu atceroties, ir dīvainas pārdomas. Ir epizodes, kur saskatīju sevi savā dzīvē. Kad stāvējām aplī un dzirdot melus mani sāka kratīt drebuļi, tad to krupi noriju un iestājas dziļa vienaldzība, noslēdzos sevī – tā esmu es savā dzīvē (tieši tā es jūtos pirmdien darbā pie priekšniecības). Man interesanti, ka šeit noprojicējās mana nākotne. Vismaz daļēji esmu sākusi runāt, jo jūtu fantazisku atbalstu, nejūtos vairs viena, - tāpat kā aplī pie Tarasa. Tad interesanti, ka trešdien pēc ritrīta sēdēju puķu dobē nedaudz izmisumā, ka nekas jau nav mainījies, manis pāraudzināšanas drudzis turpinās. Izmisums, tad lūdzu visus augstos spēkus, lai palīdz Mārtiņam tikt vaļā no vēlmes manipulēt, pāraudzināt. Tad atcerējos pēdējo epizodi aplī pie Tarasa, kad lūdzu viņam palīdzēt Ksjušai.
Es ne zinu, kā ir ar tām pārējām epizodēm, taču šīs ir tik spilgtas, ka liek aizdomāties, kādēļ esmu tur, tas ir kā spogulī, bet kā tas var būt, tā taču ir Tarasa dzimta un es atrados kādā 5. paaudzē? Esmu ļoti pateicīga Tarasam par uzaicinājumu, pateicīga jums par lielisko darbu, bezgalīgo mīlestību, par to, kas notika.
Manis pašas dzimta īpašus pārsteigumus man nesagādāja, lai gan gaidīju. Tas bija tik spēcīgi un mīļi, jutu fantastisku atbalstu, lai gan, ejot uz priekšu streipuļoju. Liels prieks, ka jutu no vecākiem uzticēšanos, viņi mani sagatavoja un palaida, īpaši jau māmiņa. Atkal redzēšanās dziļa, sirsnīga, pat dīvaini, domāju piestrādāt pie mammas un tēta attiecībām, bet viss taču bija labi. Lai nu kā sajūtās bija tāds nepabeigtas, jau tad, kad klausījos dziesmiņu, nebija gaidītās gandarījuma sajūtas. Arī augšā istabā salīdzinot ar Ingu, jutos nekāda, taču no rīta, jāāāāāāā. Uz raudāšanu vien velk, pat jūra nelīdzēja. Naktī redzēju mammas mammīti. No rīta nevarēju par viņu pat padomāt, kad sāpes, asaras. Tā pamazām par viņu piedomāju, pa solītim, kamēr spēju viņu apskaut un cieši cieši viņu samīlēt. Mihailam liels paldies, lieliski jutu atbalstu. Tā vien liekas, ka atbrīvojos no kaut kā smaga, kas pavadīja mūsu sieviešu dzimtu no māmiņas puses. Ha, otrdienas naktī pēc ritri 02.03.2013 ta redzēju omīti no tēva puses ar tumšu skatienu, samīlēju, ļoti, ļoti, ļoti kamēr skatiens gaišs, liekas, ka mugurai vieglāk, pleci laižas uz leju, lai gan nekad nejutu tos uzrāvusi. Fantastisks darbs, lielisks rezultāts, apbrīnojami un neticami. Varbūt pat tam ir nozīme, ka pēc manas dzimtas uzstādījuma nākošā dienā sekoja Tarasa dzimta. Viena tāda doma, par cik jau iepriekš zinājām, ka galvenā tēma būs darbs ar dzimtām, un bija arī meditācija veltīta šai tēmai, daudz par savējiem piedomāju, no sirds samīļoju. Kad bija manas dzimtas uzstādījums, bija tāda dīvaina sajūta, ka viņi būtu sagatavojušies, viņi aizmirsuši savas neskāņas, ka viņi jutuši manu mīlestību un tagad atbild ar to pašu. Nu nav nekā labāka par mīlestību.
Pirmā un ļoti spēcīga man bija Jaņa dzimtas epizode, kur biju vecmāmiņa. Ilgi nevarēju iziet no šīs sajūtas. Ritritā esmu pierakstījusi: „Gribas tekt, ka vecmāmiņa bija ļoti, ļoti spēcīga. Visas tās ķermeņa vibrācijas, ta karstums, tā lielā mīlestība, man pat gribas teikt, ka viņa iedvesma Jāņim dzīvību. Man vēl tagad skan tie vārdi, - un tagad ej, ar tevi viss kārtībā, tu vari, tev jāiet. Es neredzēju, taču likās, ka viņš aizgāja. Un tad tā bezgalīgā mīlestība, kad viņš atgriezās pie vecākiem, kā viņa glāstīja Jāni ar acīm, kā gribēja viņu apskaut. Un tā vienreizēja laimes sajuta, ka izdevās, ka viss ir kārtībā”. Izjust kaut ko tik dziļu ir neizsakāma sajūta. Teikšu kā ir, es šeit smēlos fantastisku spēku. Vecmāmiņa ne tikai Jāni, arī mani pacēla. Neizsakāms paldies Jānim un viņa vecmāmiņai.

Елена Л. Очень сильная энергия любви к своим родным переполняла Душу, почувствовала огромную боль предков. Была радость, что могу побыть с ними и помочь им. Теперь спокойствие и любовь. Пришло осознание, того что моим родным не хватало любви, которую теперь им дала.

Валентина Л. Я чувствовала тепло людей моего рода. Спокойствие. Радость со слезами на глазах. Хотелось еще больше и дольше стоять с отцом и слушать напутствие рода, что ты держись, веди и поддерживай всех остальных. Ощущался подъем тела, и хотелось с высоты уже окунуться в полет. Спасибо всем за поддержку. Я вас люблю!!!

Антонина Г. Когда подошла к столу, то разволновалась. Мне – 14 человек. Идти к ним не могла. Качалась, останавливалась, боялась, что могу упасть. Повернулась спиной к родителям. Папу чувствую хорошо, а маму нет. Хочется ее обнять, почувствовать. Я услышала, что нельзя. А потом решила нарушить запрет. Стало тепло, хорошо. Ждала тепло от рода сзади, не почувствовала. Пошла с закрытыми глазами. Снова шатает. Боялась упасть! Когда повернулась и смотрела на род, любовалась, красиво стоят и тоже улыбаются мне. Снова подошла, обняла родителей, тепло. Все хорошо. Все важны и все нужны. Благодарна своему Роду и людям, которые помогли мне моим Ангелам, наставникам. Спасибо моим дорогим учителям Ангелине и Михаилу! С Любовью и благодарностью, Антонина.
P.S. Поехала домой, почувствовала легкость, и спина стала мягче. Спасибо!

Дайга Ш. Эта была уже третья практика «Исцеления Рода». И каждый раз открывается что-то новое, это прохождение вглубь, как река, которая ищет проход в море. Чудесно! Каждый раз открываются новые горизонты. Если во воторой раз я смогла выбрать только 7 членов рода, то на этот раз уже 20! А за ними стоят еще 106, вместе 126! И все они мои родственники! Я благодарна им всем за то, что я есть. Я люблю их. Я чувствую, что и они меня любят, я им нужна, я могу помочь своему роду исцелиться! Так радостно было обнять каждого и взглянуть в глаза. Спасибо Михаилу за эту чудесную практику!

Наталья. Смогла найти силы и переключиться с ожидания помощи и любви от Рода на давание этого Роду. Благодарю всех! Уменьшилось напряжение в тонких телах, соответственно и в физическом уровне полегчало.

 

Интернет Школа

Рэйки Mассаж

Ассоциация Рэйки

Контакты

Tелефон: (+371) 20006245

Центр альтернативной медицины
«Школа Света Рэйки»

Латвия, Рига, Бривибас 98
Bход в арке на 3 этаж, LV-1010

Поддержи нас