Paldies no Katjas
Labdien, mans draugs, onkuli Miša!
Paldies Jums no manis un mana vēderiņa! Katru piektdienu es pieņemu seansu no Jums. Agrāk man bija ļoti grūti iet uz podiņa pa lielajām darīšanām. Es raudāju, man bija sāpīgi un grūti. Es, pat tikai pačurājusi, uzreiz bēgu projām, baidoties, ka būs jākakā. Tāpēc pa lielajām darīšanām uz podiņa gāju tikai vienu reizi 2-3 nedēļās. Un jau pirmajā seansa piektdienā es aizgāju uz podiņa divas reizes. Un tālāk ik pārdienas, vai pat dažas dienas pēc kārtas ( 23.,24.,26.,29. janvārī, 3.,5.,9.15.,18. februārī). Bet galvenais! Es vairs nebaidījos iet uz podiņa!!! Dažreiz es tāpat vien apsēžos uz to, lai pārbaudītu, vai nav jau pienācis laiks atvieglot vēderiņu. Paldies Jums, par Jūsu labsirdīgo piedalīšanos! Par Jūsu palīdzību un rūpēm!
Daudzi saka manai mammai, ka man jāiet pa lielām darīšanai katru dienu. Bet varbūt tas tā nav? Es tagad atkal reti eju uz podiņa. Protams, ne tik reti, cik agrāk! Es ilgi spiežu, bet man jau ir vieglāk, nekā agrāk. Kad es saslimu, un Jūs man atsūtījāt atbalstu, es gāju uz podiņa katru dienu! Es jūtu, ka esmu izmainījusies, es jūtu Jūsu atbalstu un palīdzību. Bet es nezinu, kāpēc man atkal ir ne tik viegli iet uz podiņa, kā pirmajās seansa dienās. Kāpēc man izdodas iet uz podiņa tikai 1 reizi 1-1,5 nedēļās? Bet varbūt tā ir jābūt? Bet kad es aizeju uz podiņa, man pēc tam ir viegli un priecīgi! Palīdziet man , lūdzu, būt veselai un priecīgai! Palīdziet man , lūdzu, izārstēt manu vēderiņu, lai tas var laicīgi atviegloties, un es dzīvotu ar to harmonijā. Ļoti lūdzu Jūsu palīdzību! Un ļoti pateicos Jums par to atbalstu, kurš man jau palīdzēja un palīdz, padarot manu dzīvi gaišāku un priecīgāku!!!
Ā, vēl, vienreiz, kad man bija kādi 6 mēneši, es saslimu, un man iekaisa smaganas. Bet kad iekaisums mazinājās, tad uz maniem priekšzobiem palika kaut kādas pēdas, kā šauri grāvīši. Un īpaši viens priekšējais zobiņš( pa kreisi) sāka sadrupt. Grāvītis kļuva plašāks. Es jau protu pati tīrīt zobiņus. Bet mans zobiņš vienalga drūp. Tas ir pa pusei nodzeltējis, tam ir kā pazudis virsējais slānis tajā vietā. Un tagad vēl no apakšas atlūza gabaliņš. Bet kad es sāku saņemt seansus, mani zobi pat kļuva baltāki! Un otrs zobiņš ir balts un nedrūp. Bet tas iesākumā kļuva baltāks un tad sāka sadrupt. Bet es zinu, ka visam jābūt kārtībā! Un es ļoti priecājos, ka saņemu Jūsu atbalstu!
Ar trešo vēlmi ir vislabāk! Es vairs tik ļoti nebaidos šūpoties šūpolēs bez muguras atbalsta! Es vairs nebaidos nekādus zariņus un kociņus, kuri atrodas uz taciņām. Es tik ļoti vairs nebaidos lielos gružu vedējus, kā arī citus lielos "milžus" uz ceļiem. Tiesa gan, es ļoti ātri pārskrienu celiņu, ja tos redzu. Bet man vairs nav tik bail. Kad es biju pavisam maziņa, tētis mani bija paņēmis līdzi uz meža zāģēšanu, tur bija milzīga mašīna, briesmīgāka par visām citām, kuras biju redzējusi, kad tur ar kokiem kautko darīja, tad zāģu skaidas lidoja uz visām pusēm. Es no bailēm tur apčurājos, tad man palika slikta dūša un tētis mani aizveda prom. Pēc tam kādu laiku slēpos tētim un mammai rokās, jo bija bail no lielām mašīnām. Tagad man ir mierīgi. Es esmu pārliecinātāka. Esmu mierīgāka. Mamma teica, ka lielās mašīnas brauc pa ceļiem un tās vada cilvēki, kuri sēž tur iekšā. Es ieskatījos. Izskatās, ka tā ir patiesība. Es vēl piesargājos, bet nebaidos.
Tikai man visu laiku vajag blakus mammu. Es guļu kopā ar mammu un tēti, tikai bez viņu segas. Un es vairākas reizes naktī ēdu pieniņu no mammas krūts. Mamma baidās, ka tas ir tāpēc, ka es jūtos vārga un neaizsargāta šajā pasaulē. Man trūkst savas ģimenes mīlestības un rūpju. Kaut gan visi mani mīl un rūpējas par mani. Man apkārt daudz kas mainās, un likumsakarīgi, arī manī. Un mana stabilitātes un aizsargātības vēlme arī ietekmē radušās pārmaiņas.
Un Jūsu atbalsts, un Jūsu gaisma, un Jūsu mīlestība palīdzēja Visuma Gaismai pieskarties manai dvēselei un kļūt priecīgākai, veiksmīgākai, laimīgākai. Paldies Jums par laimes atbalstu, kurš staro manā dvēselē!!!
Ar Jūsu atļauju es turpināšu pieņemt seansus piektdienās plkst.22.00. Un tad vēl eksistējošās problēmas aizlidos un atstās mani gaismā, mierā un priekā!!! Paldies Jums! Paldies Jums! Paldies Jums, mans labais draugs Mihail!!!
Kateņka K. ( 2 gadi un 10 mēneši) 2004. gada 26. martā.
